Pāriet uz saturu

Valoda

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Aptuveni 2. gadsimta sienas gleznojums Teotivakanā, kur attēlots runājoÅ”s cilvēks

Valoda ir artikulētu zÄ«mju kopums, cilvēku sazināŔanās lÄ«dzeklis.[1] Valodas galvenā funkcija ir informācijas un domu apmaiņa. Izmantojot valodu, mēs domājam un iegÅ«stam informāciju (lasot grāmatas, skatoties kinofilmas, klausoties radio). Tā ir valodas domāŔanas un informācijas iegÅ«Å”anas funkcija. Izmantojot valodu, tiek nosaukti priekÅ”meti, darbÄ«bas, parādÄ«bas un pazÄ«mes. Tā ir valodas nosaucoŔā funkcija. Valodai ir arÄ« emocionālā funkcija, un ar to var paust emocijas: prieku, sarÅ«gtinājumu un pārdzÄ«vojumu.

Valodas filozofija

[labot | labot pirmkodu]

Valodas filozofija ir viena no galvenajām pētniecÄ«bas jomām mÅ«sdienu rietumu filozofijā. Å ajā jomā mēģina izprast, kā valoda ir veidota un lietota, un, galu galā, kas ir valoda. ÄŖpaÅ”a pieeja tradicionālajām filozofijas problēmām, pievērÅ”ot uzmanÄ«bu vārdu lietojumam ikdienā, ir ikdienas valodas filozofija. Galvenās problēmas, ko apskata valodas filozofijā, ir vārdu nozÄ«me, valodas lietoÅ”ana (konteksts), valodas izzināŔana un attiecÄ«bas starp valodu un Ä«stenÄ«bu.

Valodas izcelsme

[labot | labot pirmkodu]

Teorijas par valodas izcelsmi ir daudz un dažādas, un tās aptver gan lingvistikas, gan antropoloÄ£ijas, kognitÄ«vās zinātnes un evolÅ«cijas bioloÄ£ijas skatpunktus. Par Å”o jautājumu zinātnieki spriež jau vairākus gadsimtus, taču pie vienotas valodas izcelsmes teorijas nav nonākuÅ”i. Galvenā problēma ir tieÅ”u empÄ«risku pierādÄ«jumu trÅ«kums, jo runātā valoda neatstāj fosilizējamas pēdas, un agrÄ«nie valodas attÄ«stÄ«bas posmi nav tieÅ”i rekonstruējami.

Viena no senākajām pieejām ir spekulatÄ«vās teorijas, kas mēģina izskaidrot valodas raÅ”anos, balstoties uz skaņu imitāciju vai emocionālu izteiksmi. Piemēram, onomatopoētiskā jeb tā sauktā bow-wow teorija pieņem, ka valoda radusies no dabas skaņu atdarināŔanas, savukārt pooh-pooh teorija uzsver spontānu emocionālu izsaucienu nozÄ«mi. Lai gan Ŕīs pieejas mÅ«sdienās tiek uzskatÄ«tas par vienkārÅ”otām, tās iezÄ«mē agrÄ«nos mēģinājumus sistemātiski skaidrot valodas izcelsmi.

MÅ«sdienu zinātnē dominē evolucionārās pieejas, kas valodu skata kā pakāpenisku adaptāciju cilvēka bioloÄ£iskajā un sociālajā attÄ«stÄ«bā. Saskaņā ar Ŕīm teorijām valoda attÄ«stÄ«jās cieŔā saistÄ«bā ar smadzeņu struktÅ«ru izmaiņām, Ä«paÅ”i Broka apvidus un Vernikes apvidus funkcionalitāti, kā arÄ« ar sociālās komunikācijas nepiecieÅ”amÄ«bu agrÄ«najās cilvēku kopienās. Valoda tiek uzskatÄ«ta par kompleksu kognitÄ«vu sistēmu, kas saistÄ«ta ar simbolisko domāŔanu un abstrakciju.

SvarÄ«ga loma valodas izcelsmes izpētē ir arÄ« Ä£enētikai. PētÄ«jumi par FOXP2 gēnu liecina, ka noteiktas mutācijas var bÅ«t saistÄ«tas ar runas un valodas spējām.[2] Tas norāda uz bioloÄ£isku pamatu valodas attÄ«stÄ«bai, lai gan Å”is gēns viens pats neizskaidro valodas sarežģītÄ«bu.

Pastāv arÄ« sociālās mijiedarbÄ«bas teorijas, kas uzsver, ka valoda radās kā instruments sadarbÄ«bas, informācijas nodoÅ”anas un grupas koordinācijas uzlaboÅ”anai. Å ajā kontekstā valoda tiek interpretēta kā adaptÄ«va priekÅ”rocÄ«ba, kas veicināja cilvēku izdzÄ«voÅ”anu un kultÅ«ras attÄ«stÄ«bu.

Papildus tiek apspriesta arī žestu teorija, kas pieņem, ka valoda sākotnēji bija balstīta uz roku kustībām un vizuāliem signāliem, pirms tā pārgāja uz vokālu formu. Šo pieeju atbalsta pētījumi par zīmju valodām un neiroloģiskajām paralēlēm starp žestiem un runu.

Valodniecība

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Valodniecība

Zinātni par cilvēku valodu, tās Ä«paŔībām, uzbÅ«vi, funkcionÄ“Å”anu un attÄ«stÄ«bu sauc par valodniecÄ«bu. IzŔķir vispārējo un konkrēto valodniecÄ«bu (pētÄ« kādu valodu, valodu grupu vai saimi). Tradicionāli valodniecÄ«bu veido semantika, sintakse un fonoloÄ£ija,[3] bet valodas sistēmas lÄ«meņus un apakÅ”sistēmas pēta arÄ« fonētika, gramatika, leksikoloÄ£ija, frazeoloÄ£ija, stilistika, valodas attÄ«stÄ«bu aplÅ«ko valodas vēsture, etimoloÄ£ija, valodas funkcionÄ“Å”anu sabiedrÄ«bāĀ ā€” dialektoloÄ£ija, sociolingvistika un citas nozares.

Valodu daudzveidība

[labot | labot pirmkodu]
Pamatraksts: valodu uzskaitījumi
Valodu saimes. IndoeiropieŔu valodu saime, pie kuras pieder latvieŔu valoda, ir iekrāsota gaiŔi zaļā krāsā

Pasaulē ir vairāk nekā 7000 dzÄ«vu valodu.[4] GandrÄ«z 400 valodu pratēju skaits pārsniedz miljonu, savukārt aptuveni 55% no visām valodām prot mazāk nekā 10 tÅ«kstoÅ”i cilvēku.[4] Pēc pratēju skaita kā dzimtās valodas lielākās ir Ä·Ä«nieÅ”u valoda (makrovaloda, 1197 miljoni), spāņu valoda (414 miljoni), angļu valoda (335 miljoni), hindi (260 miljoni) un arābu valoda (makrovaloda, 237 miljoni).[4]

Pēc kopējā pratēju skaita lielākās valodas ir angļu valoda (1,348 miljardi), mandarīnu valoda (1,120 miljardi), hindi (600 miljoni), spāņu valoda (543 miljoni) un arābu valoda (274 miljoni).

Valodas tiek grupētas valodu saimēs pēc to kopējā priekÅ”teča (pirmvalodas). Lielākās valodu saimes ir indoeiropieÅ”u valodas (runā 45% no pasaules iedzÄ«votājiem), sinotibetieÅ”u valodas (22%), Nigēras-Kongo valodas (6,4%), afroaziātu valodas (6,0%) un austronēzieÅ”u valodas (5,9%).

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ā†‘ Ā«ValodaĀ» (latviski). tezaurs.lv. Arhivēts no oriÄ£ināla, laiks: 2016.Ā gada 5.Ā martā. SkatÄ«ts: 2014. gada 10. jÅ«nijā.
  2. ā†‘ Ā«Māris BaltiņŔ: Cilvēkam dots valodas instinktsĀ». LA.LV (latvieÅ”u). SkatÄ«ts: 2026-03-23.
  3. ā†‘ Ā«LinguisticsĀ» (angliski). Britannica Online Encyclopedia. SkatÄ«ts: 2010. gada 29. jÅ«nijā.
  4. 1 2 3 Ā«Summary by language sizeĀ» (angliski). Ethnologue. SkatÄ«ts: 2014. gada 11. jÅ«nijā.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Valoda&oldid=4447184"