Pāriet uz saturu

Marksisms

Labot saites
Vikipēdijas lapa

Marksisms ir 19. gadsimta ekonomikā bāzēta politikas filozofija par kapitālistiskā sabiedrÄ«bā valdoÅ”u Ŕķiru cīņu, kas neizbēgami novedot pie sociāla apvērsuma un saimnieciskās iekārtas maiņas. Marksisms sakņojas Kārļa Marksa (1818ā€”1883) un Fridriha Engelsa (1820ā€”1895) sociālekonomikas un vēstures teorijās:

Klasiskais marksisms

[labot | labot pirmkodu]

Definēt ko vienu kā ā€œmarksismuā€ praktiski nav iespējams.[nepiecieÅ”amaĀ atsauce] ArÄ« paÅ”a Marksa, kā jebkura zinātnieka, uzskati viņa dzÄ«ves laikā mainÄ«jās, mainoties apstākļiem un paÅ”a zinātnieka zināŔanu lÄ«menim. Gluži tāpat arÄ« pēc viņa nāves Marksa idejas un koncepcijas tika attÄ«stÄ«tas tālāk, dažādi tās interpretējot.

Marksisms vispirms ir materiālisms (esamÄ«basā€”apziņas attiecÄ«bas). Marksisms ir mācÄ«ba, kurā ir ekonomisko jautājumu primaritāte, materiālo vērtÄ«bu ražoÅ”anas veidam ir noteicoŔā loma. LÄ«dz marksismam ražoÅ”anas sfēra filozofiem bija tikai attālināts fons citu attiecÄ«bu pētÄ«Å”anā.

Marksa un Engelsa uzskatus ietekmēja 3 lietas:

  • Vācu klasiskā filozofija, Ä«paÅ”i Hēgeļa dialektiskā metode (pilsoniska sabiedrÄ«ba, kustÄ«bas tieÅ”s avots, pretrunu vienotÄ«ba un cīņa)
  • Britu klasiskā politekonomija. Ā.Smits, D.RikardoĀ ā€” par ražoÅ”anas lomu sabiedrÄ«bā. No Smita aizgÅ«ta ideja par tirgus paÅ”regulējoÅ”o mehānismu un brÄ«vā tirdzniecÄ«ba kā ieguvums visiem. No D.RikardoĀ ā€” par ienākumu sadali starp 3 slāņiemĀ ā€” zemes Ä«paÅ”nieku, strādnieku un kapitālistu. Aktualizē zemes rentes lomu Ä«paÅ”niekam, strādnieku algu un to, no kā dzÄ«vo kapitālists.
  • Franču utopisms: Sensimons, Furjē, Ovens. Idejas par vienlÄ«dzÄ«bu. Markss un Engelss balstÄ«jās uz ražoÅ”anas attÄ«stÄ«bas lÄ«meni katrā civilizācijā, izveidoja dialektisko materiālismu, ko konsekventi attiecinot uz sabiedrÄ«bas parādÄ«bām, nosauca par vēsturisko materiālismu.

Kārļa Marksa un FrÄ«driha Engelsa izstrādātajā marksisma teorijā sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«ba tiek skaidrota, balstoties uz vēsturiskā materiālisma principiem. Saskaņā ar Å”o pieeju sabiedrÄ«bas materiālā dzÄ«ve ā€” ražoÅ”anas veids un ar to saistÄ«tās saimnieciskās attiecÄ«bas ā€” veido sabiedrÄ«bas struktÅ«ras pamatu ā€” saimniecisko pamatu, savukārt politiskās, tiesiskās, ideoloÄ£iskās un kultÅ«ras institÅ«cijas tiek uzlÅ«kotas kā virsbÅ«ve, kas balstās konkrētajā materiālajā bāzē.

Markss izdalÄ«ja četras galvenās vēsturiskās attÄ«stÄ«bas pakāpes, kuras raksturo atŔķirÄ«gas Ä«paÅ”uma attiecÄ«bas un Ŕķiru struktÅ«ra:

  • Pirmatnējais komunisms ā€” agrÄ«nas cilÅ”u sabiedrÄ«bas ar kopÄ«paÅ”umu uz ražoÅ”anas lÄ«dzekļiem un kolektÄ«vu darbu; Ŕķiru dalÄ«jums vēl nepastāv.
  • VerdzÄ«bas sabiedrÄ«ba ā€” pāreja no cilÅ”u organizācijas uz pilsētvalstÄ«m; veidojas aristokrātija kā valdoŔā Ŕķira, bet saimnieciskā sistēma balstās uz vergu darbu.
  • Feodālisms ā€” sabiedrÄ«bā dominē zemes Ä«paÅ”nieku aristokrātija; zemnieki ir personiski atkarÄ«gi. Vienlaikus pilsētās attÄ«stās tirgotāju un amatnieku slānis, no kura vēlāk izveidojas buržuāzija.
  • Kapitālisms ā€” ražoÅ”anas lÄ«dzekļi pieder kapitālistiem (buržuāzijai), kuri nodarbina algotu darbaspēku; veidojas proletariāts kā Ŕķira, kas nepieder ražoÅ”anas lÄ«dzekļi un kas pārdod savu darbaspēku par algu.

Å ajā koncepcijā sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bu virza pretrunas starp ražoÅ”anas spēkiem un pastāvoÅ”ajām ražoÅ”anas attiecÄ«bām, kas izpaužas kā Ŕķiru cīņa. Katras jaunas attÄ«stÄ«bas pakāpes iestāŔanās ir saistÄ«ta ar bÅ«tiskām sabiedriskām un politiskām pārmaiņām, kuras izmaina Ä«paÅ”uma attiecÄ«bas un varas struktÅ«ru.

Marksisms nozÄ«mÄ«gu lomu pieŔķir tautas masām kā vēsturisko pārmaiņu virzÄ«tājspēkam. SabiedrÄ«bas Ŕķiru veidoÅ”anās tiek skaidrota ar sabiedriskā darba dalÄ«Å”anu un Ä«paÅ”uma attiecÄ«bu diferenciāciju noteiktās ražoÅ”anas attÄ«stÄ«bas stadijās. Vēsturiskie konflikti tiek interpretēti kā Ŕķiru intereÅ”u un pretrunu izpausme; lÄ«dz ar to Ŕķiru cīņa tiek uzskatÄ«ta par sabiedrÄ«bas attÄ«stÄ«bas galveno mehānismu.

Kapitālisma apstākļos par galveno revolucionāro spēku tiek uzskatÄ«ts proletariāts. Tiek apgalvots, ka Ŕķiru cīņa neizbēgami novedot pie proletariāta politiskās varas nodibināŔanas (t.s. proletariāta diktatÅ«ras) kā pārejas posma ceļā uz bezŔķiru sabiedrÄ«bu, kurā tiktu atcelti ekspluatācijas pamati. RevolÅ«cijas Å”ajā teorijā tiek vērtētas kā bÅ«tiski vēstures pavērsieni un sabiedrÄ«bas progresa paātrinātājas.

Rietumu marksisms

[labot | labot pirmkodu]

Rietumu marksisms ir jēdziens, ko lieto, lai apzÄ«mētu lielo marksisma teorētiÄ·u daudzumu Eiropā, kā arÄ« Ziemeļamerikā, noŔķirot to no PSRS un citās tā sauktajās ā€œKomunistiskā blokaā€ valstÄ«s dominējoŔās ideoloÄ£ijas.

Rietumu Marksisma skolas

[labot | labot pirmkodu]
  • Strukturālais marksisms (Structural Marxism) ir marksisma novirziens, kurÅ” galvenokārt balstās uz franču teorētiÄ·a Luisa Altusera (Louis Althusser) un viņa skolēnu darbiem. Tas bija ietekmÄ«gākais marksisma paveids Francijā 1960. gados un 1970. gados, kā arÄ« ietekmēja filozofus un sociologus ārpus Francijas robežām 1970. gados.
  • Neomarksisms (Neoā€”Marxism) ir marksisma skola, kura savu darbÄ«bu sāka 20. gadsimtā un pievērsās Kārļa Marksa darbiem, kuri tika sarakstÄ«ti pirms Engelsa ietekmes. Tie galvenokārt atspoguļoja ideālismu, nevis materiālismu. Tie lielākā mērā noraidÄ«ja ekonomisko determinismu un vairāk atbalstÄ«ja liberālismu. Neomarksisms pieņem un saprot Maksa Vēbera (Max Weber) teoriju par sociālo nevienlÄ«dzÄ«bu, kuru ietekmē tādas lietas kā vara, bagātÄ«ba un status.
  • Frankfurtes skola (The Frankfurt School) ir marksisma skola, kurā apskata neoĀ ā€” Marksisma sociālās teorijas, pētÄ«jumus un filozofiju. Å Ä« skola parādÄ«jās Sociālo PētÄ«jumu institÅ«tā Frankfurtes Universitātē Vācijā (Institute for Social Reaserch af the University of Frankfurt in Germany). Jēdziens ā€žFrankfurtes skolaā€ radās, lai apzÄ«mētu teorētiÄ·us un domātājus, kas ietekmējuÅ”ies vai ir saistÄ«ti ar Å”o Sociālo PētÄ«jumu institÅ«tu. Tomēr Frankfurtes skolas galvenie domātāji un teorētiÄ·i nekad nav lietojuÅ”i Å”o jēdzienu, lai sevi raksturotu.
  • KultÅ«rmarksisms (Cultural Marxism) ir marksisma novirziens, kurÅ” akcentē mākslas, teātra, filmu un citu kulturālu pasākumu lomu sabiedrÄ«bā. To var lietot, kā politiskās analÄ«zes formu. Kulturālais Marksisms parādÄ«jās 1920. gados, un bija populārs Frankfurtes skolā, bet vēlāk tā modeli pārņēma arÄ« MÅ«sdienu KultÅ«ras studijas centrs Birmingemā Anglijā (Centre for Contemporary Cultural Sudies in Birmingham, England).
  • AnalÄ«tiskais marksisms (Analytical Marxism) pēta marksismu, kas bija radies starp angliski runājoÅ”iem filozofiem un sociālajiem zinātniekiem ap 1980. gadiem. Tas galvenokārt tika asociēts ar Septembra grupas akadēmiÄ·iem (September Group of academics), kurus tā sauca, jo viņi satikās katru gadu dažādās vietās septembra mēnesÄ«, lai pārrunātu kopÄ«gās intereses.
  • Marksistiskais humānisms (Marxist humanism) ir marksisma novirziens, kas galvenokārt savu uzmanÄ«bu velta Kārļa Marksa agrajiem darbiem, Ä«paÅ”i pētot "Ekonomikas un filozofijas manuskriptus", kurā Markss apskata savu atsveÅ”inātÄ«bas teoriju. To Ŕī marksisma veida piekritēji pret stāda Kārļa Marksa vēlākajiem darbiem, kuros vairāk tiek apskatÄ«tas kapitālisma sabiedrÄ«bas struktÅ«ras un koncepcijas. Tā bija pretēja marksisma skola Luisam Altuseram, kurÅ” bija antihumānists.
  • Postmarksisms (Post Marxism) pārstāv tās sociālās teorijas un teorētiÄ·us un filozofus, kuri savus darbus ir veidojuÅ”i uz Kārļa Marksa un Marksistu pētÄ«jumu pamatiem, tomēr neietilpts marksisma kategorijā. Tas sākas ar Marksisma pamatiem, tomēr savos pētÄ«jumos novirzās no tiem, savos pētÄ«jumos iekļaujos citus faktorus.
  • Marksisma feminisms (Marxist Feminism) ir feminisma paveids, kurÅ” galvenokārt uzmanÄ«bu pievērÅ”as kapitālisma pārveidoÅ”anai tā, lai tajā varētu pastāvēt brÄ«va sieviete. Marksiskais feminisms uzstāj, ka kapitālisms uztur ekonomisko nevienlÄ«dzÄ«bu, politisko apmulsumu un neveselÄ«gas sociālās attiecÄ«bas starp vÄ«rieti un sievieti, tādējādi veicinot sievieÅ”u diskrimināciju.

Ievērojami Rietumu marksisma pārstāvji

[labot | labot pirmkodu]
  • Ä¢erÄ£s Lukāčs (1885ā€”1971) ā€” Ungārijas marksists un Rietumu marksistu literatÅ«ras kritiÄ·is. Viņa galvenais darbs ir ā€žVēsture un Ŕķiru apziņaā€, kas pirmoreiz tika publicēts 1923. gadā.
  • Karls KorÅ”s (1886ā€”1961) ā€” uzskatÄ«ja, ka marksisms zaudē savas teorijas vērtÄ«bu un tiek vulgarizēts ar vairāku soliāco organizāciju palÄ«dzÄ«bu. Savu labāko darbu ā€žMarksisms un filozofijaā€ KroÅ”s veltÄ«ja, lai atjaunotu marksisma vēsturisko raksturu.
  • Antonio GramÅ”i (1891ā€”1937) ā€” itāļu rakstnieks, politiÄ·is un politiskais teorētiÄ·is. ViņŔ bija viens no Itāļu komunistiskās partijas dibinātājiem. Kamēr GramÅ”i sēdēja cietuma, viņŔ sarakstÄ«ja 30 piezÄ«mju grāmatiņas ar vairāk nekā 3000 lapaspusēm.
  • Luiss Altusers (1918ā€”1990) ā€” strukturālais marksists. Altusera domas bija ļoti lÄ«dzÄ«gas GramŔī uzskatiem.
  • Herberts MarkÅ«ze (1889ā€”1979) ā€” Amerikas vācu ebreju izcelsmes filozofs sociologs, kā arÄ« Frankfurtes skolas pārstāvis.
  • Žans Pols Sartrs
  • Vilhelms Reihs
  • Karls Manheims
  • Eduards BernÅ”teins
  • Kārlis Kautskis
  • Roza Luksemburga

Austrumu marksisms

[labot | labot pirmkodu]

Realitātē tāda austrumu marksisma nav, taču Å”is apzÄ«mējums dažkārt tiek lietots, lai noŔķirtu no marksisma PSRS radÄ«to marksisma-ļeņinisma ideoloÄ£iju un Ķīnā valdoÅ”o maoisma ideoloÄ£iju.

Mēģinājumi īstenot praksē

[labot | labot pirmkodu]

Pēc Kārļa Marksa nāves 1883. gadā daudzas politiskās grupas un partijas visā pasaulē pārņēma daudzas marksisma atziņas, kā teorētisko bāzi savās politiskajās darbÄ«bās, kas bieži izvērtās dramatiski atŔķirÄ«gas un konfliktējoÅ”as ar marksisma principiem. Viens no pirmajiem galvenajiem politiskajiem notikumiem bija dalÄ«Å”anās reformistos, kuri pieņēma, ka pāreja uz sociālismu var notikt ar pastāvoŔās buržuāzijas ierobežoÅ”anu, un komunistos, kuri uzskatÄ«ja, ka Ŕāda pāreja iespējama tikai ar revolÅ«ciju, kas tā jāveic pret valstÄ« pastāvoÅ”o kapitālismu.

Reformistu marksisms, vēlāk zināms kā sociāldemokrātija, dominēja lielākajā daļā valstu partiju, Ŕīs partijas jau pirms Otrā pasaules kara izveidoja valdÄ«bas (Zviedrija, Francija).

Pasaulē vēl joprojām ir vairākas valstis, kurās pastāv vairāk vai mazāk izteiktas padomju veida iekārtas: Angola, Kuba, Vjetnama, Ziemeļkoreja. 20. gadsimtā bija daudz valstu, kurās Ŕāda iekārta pastāvēja, tomēr Å”obrÄ«d nepastāv Ŕīs valstis: Čehoslovākija, Austrumvācija, Padomju SavienÄ«ba, Dienvidslāvija vai arÄ« tajās mainÄ«jās iekārta (Polija, Rumānija). KopÅ” PSRS sabrukuma marksistu politiskās partijas un kustÄ«bas lielā mērā ir zaudējuÅ”as savu nozÄ«mi un aktualitāti, izņemot varbÅ«t vienÄ«gi Nepālu.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Marksisms&oldid=4476927"